Vera Batņa sociālās pedagoģijas maģistre, psihoterapeite, smilšu terapeite

Mūsdienu cilvēka dzīve ir ļoti piesātināta. Ikdienas dzīvē ir tik daudz dažādu pienākumu, un ik gadu to kļūst arvien vairāk. Cik bieži, ikdienas rūpju pārņemti, mēs sev pavaicājam: kā es dzīvoju? Kas es patiesībā esmu, un ko es gribētu iegūt? Kas mani apmierina savā dzīvē, un ko es gribētu mainīt?

Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vajadzīgs liels darbs ar dvēseli, taču, pat ja darām to tikai pa laikam, savu dzīvi varam veidot atbilstoši realitātei. Jo citādi var gadīties, ka cilvēks paiet garām kaut kam ļoti svarīgam savā dzīvē, garām sev pašam.

Daudzi, paši to neapzinoties, dzīvo atsvešināti no savas dzīves. Viņiem ir neomulīgi pašiem ar sevi, viņi jūtas nospiesti, noguruši, nejūtīgi un iznīkuši, viņi nejūt ne iedvesmu, ne dzīves jēgu. Un šāda atsvešināšanās nav retums, bet drīzāk gan visai raksturīga mūsu laikmeta pazīme.

Un, ja mēs pēkšņi jutīsim vēlēšanos no jauna skatpunkta palūkoties uz sevi un savu dzīvi, mums, iespējams, ar savu psihi būs jāsaskaras no jaunas un smagas puses. Daudzus tas biedē, un tāpēc cilvēki sev rada ierobežotu, bieži vien bargu pasaules uzskatu un aizsarga to par katru cenu. Un beigu beigās - dzīvo tikai ar vienu savas dvēseles pusi. Spēja kontrolēt emocijas, kas sabiedrībā mēdz būt visai derīga, tomēr izdara ari lāča pakalpojumu - cilvēku attiecībām laupa dažādību, spilgtumu un siltumu. Bet tik un tā mums neizdodas novērsties no sevis, jo pati dzīves būtība tā vien aicina mūs atteikties no maskas, ko esam sev uzlikuši, un pārcelties nezināmajā. Un tas patiesi ir lieliski!

Kas īsti cilvēku pamudina meklēt psihoterapeita palīdzību - neskaidra iekšēja neapmierinātība vai pārdzīvojama krīze? Lai ari kāds iemesls tam būtu, galvenais ir tas, ka cilvēks vēlas mainīt savu dzīvi uz labo pusi, lai vairāk atbilstu savam ideālajam priekšstatam par sevi. Vairums manu klientu ir cilvēki, kuri jūt, ka viņos snauž kaut kas lielāks par to, ko viņi spēj īstenot dzīvē pašlaik. Tie ir cilvēki, kas vēlas izjust patiesu tuvību ar citiem un cenšas pārvarēt šķēršļus, kuri traucē to sasniegt.

Psihoterapija nodrošina laiku un vietu, lai cilvēks varētu sistemātiski novērot un pārdomāt savas eksistences galvenās īpatnības.

Mūsdienu cilvēku ikdienas sarunvalodā ir nostiprinājies jēdzienu apziņa un zemapziņa dialektiskais pāris. Kaut ari termins zemapziņa tiek lietots visai bieži, zemapziņas nozīme dzīvē ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēta. Parasti zemapziņai vai nu vispār netiek pievērsta uzmanība, vai ari pret to izturas kā pret kaut ko noslēpumainu, pilnīgi autonomu un apzināti, ar gribu nekontrolējamu. Taču cilvēkam piemīt alkas pēc veseluma, ko viduslaiku izpratnē sauca par vienotību ar Dievu - tieši tā tika raksturots veseluma pārdzīvojums. Vienīgais veids, kā mēs varam veiksmīgi apmierināt šo dvēseles stihisko tieksmi pēc veseluma, ir nepārtraukta saikne ar bezgalīgo iekšējo garīgo avotu. Mēs visi meklējam savu ceļu pie personīgā cilvēciskuma pirmsākuma. Tas ir pašapziņas ceļš. Mūsu meklējamā vieta, kurā mīt veselums, ir cilvēka garīgais kodols, viņa dabas būtiska sastāvdaļa. Attiecībām ar šo iekšējo avotu nemitīgi jāattīstās - tas ir visiem kopīgs un nepieciešams cilvēka esamības aspekts.

Protams, ari pati zemapziņa cenšas, lai cilvēks viņu sadzirdētu, piemēram, ar sapņu palīdzību. Taču mēs varam doties tai pretī pēc brīvas gribas, un viens no veidiem, kā ar to nodibināt kontaktu, uzaicināt savu zemapziņu uz sarunu, ir Junga iedibinātā smilšu terapija.

It kā nejauši radusies vērīgās Londonas pediatres Margaritas Lo-venfeldas kabinetā, smilšu terapija ātri kļuva iecienīta starp Junga psihoanalīzes praktizētājiem. Šīs metodes teorētiskā pamatotajā Dora Kaifa kopš 1962. gada smilšu terapiju sāka attīstīt un propagandēt visā pasaulē. Latvijā smilšu terapija nonāca ar Junga analītiķes, ģimenes terapijas un smilšu terapijas pasniedzējas Lindes fon Keizerlinkas gādību. Tā šeit ātri iesakņojas, un jau tagad to plaši izmanto psihologi un psihoterapeiti visa valsti. Man ir palaimējies papildus apgūt smilšu terapiju arī īru smilšu terapijas skolas pasniedzēju -Starptautiskās Smilšu terapijas asociācijas prezidentes Džūnas Airtones, asociācijas priekšsēdētajas Orpas Kroulas un Patrika Dolana - vadībā.

Ja psihoterapeits savā darbā izmanto smilšu terapiju, viņa kabinetā ir divas kastes ar smiltīm - viena ar sausām, otra ar mitrām. Plauktos ir izvietotas miniatūras figūriņas: mājas, koki, cilvēciņi, dzīvnieki, kuģi, automašīnas - viss, kas ir ap mums ikdienas dzīvē, - kā ari pasaku varoņi un mītiski tēli. Klientam tiek dots tikai viens norādījums: pēc paša brīvas izvēles vienā no kastēm ar jebkurām figūriņām viņam jāizveido kompozīcija jeb "glezna". Ejot gar plauktiem, lai izvēlētos figūriņas, cilvēks it kā raugās uz āru, taču patiesībā viņa skats ir vērsts uz iekšu, sevī. Figūriņa ir radījusi kaut kādu rezonansi viņa dvēselē un ieņem savu vietu "gleznā", jo mums ir dota brīnišķīga spēja gan smilšu terapeita kabinetā, gan ari reālajā dzīvē ievērot un izmantot to, kas ir saskanīgs ar mums pašiem. Figūriņas gan var ari neizmantot -gadās, ka klients pats veido no smiltīm visu, kas rodas viņa iztēlē.

Veidojot savu "smilšu pasauli", klientam savu garīgo būtību iespējams izteikt simbolu valodā - vienīgajā universālajā valodā, ko saprot jebkuras rases pārstāvis. Simbolu valodas sapratne var kļūt par interesantu atklāsmi ne tikai terapeitam, bet arī ikvienam, kas vēlas kontaktēties pats ar sevi. "Simboli, šis "sākotnējais saprāts", vienmēr dzīvo mūsos, tāpat kā "embrionālajā ķermenī" ir iemiesotas cilvēka evolucionālās attīstības stadijas," - tā rakstījis K. G. Jungs. Gan cilvēku sugas evolūcijā, gan ari cilvēka individuālajā attīstībā Tēls iet pa priekšu Vārdam. Skaņu valoda, kas cilvēkiem ļāva sazināties kā laikā, tā ari telpā, radās tad, kad cilvēks bija iemācījies uztvert tēlus. Smilšu terapijas neverbālas metodes pamatā ir galvenokārt tēlu, nevis vārdu izmantošana. "Smilšu gleznas" veidošana cilvēkam liek atgriezties atpakaļ gan evolucionārā, gan arī bioloģiskā laika sākumpunkta, kad vizuālie teli dominēja par verbālajiem. Ilggadīgais ieradums domāt loģiski pieaugušu cilvēku attālina no simbolu pasaules. Taču sapņu, aktīvas iztēles vai "smilšu gleznas" simboliskā valoda veido tiltu starp apziņu un zemapziņu un palīdz personībai attīstīties harmoniskāk.

Lai aprakstītu terapeita lomu smilšu terapijas procesā, bieži tiek izmantots japāņu pasaules radīšanas mīts. Mīts vēsta, ka pasaules radīšanā piedalījušies divi demiurgi. Viens, atrotījis piedurknes, mīcīja mālus, bet otrs, pīpēdams pīpi, uzmanīgi to visu vēroja. Bet, tiklīdz otrs pārtrauca pīpēt, pirmais nespēja turpināt darbu.

Cilvēks ar simbolu palīdzību var radīt kriptogrammu, šifrētu iekšējās pasaules vēstījumu. Bet smilšu terapijas īstenā vērtība nav gluži tā, ka mēs šo vēsti varam atšifrēt un izlasīt. Smilšu terapija ir tik valdzinoša galvenokārt tāpēc, ka tā dod iespēju izteikties tad, kad racionālā valoda ir bezspēcīga. Vairums pieaugušo cilvēku ir tā iestiguši domāšanā, ka viņiem ir nozīmīgs un vērtīgs pats spēles pārdzīvojums, saskarsme ar zemapziņas materiālu.

Smilšu terapija sniedz vēl vienu interesantu iespēju: cilvēks var saskarties ar savas dvēseles nepazīstamo pusi, piemēram, ieraudzīt savu "ēnu" (t.i., to dvēseles daļu, ko mēs "nepazīstam un nevēlamies pazīt"). Parasti mēs to apspiežam zemapziņā, savas "ēnas" saturu projicējot uz citiem cilvēkiem, t. i., savas nepatīkamas īpašības saskatām citos. Taču, kā teicis K. G. Jungs, 90 % ēnas ir tīrs zelts un tas, ko mēs piedēvējam citiem, var noderēt mums pašiem.

Sevis iepazīšana ir grūts, pat riskants darbs. "Mēness", t. i., mūsu dvēseles neredzamā puse ir dažādu pretrunīgu vēlmju pilna. Pat ja cilvēks sevī ir atklājis "gulbi, vēzi un līdaku", ir grūti tos piespiest doties vienā virzienā. Taču, ja cilvēks pats lāgā nezina, ko vēlas, diez vai viņš ar cerēt kaut uz vienas vēlēšanās apmierināšanu. Nepareiza rīcība, greizas attiecības ar apkārtējiem var būt sekas nepareizām cilvēka attiecībām pašam ar sevi, un tieši to, manuprāt, ir vērts mainīt. Aptverot, kas esi šobrīd, ir iespējams rast jaunus veidus, kā rīkoties un dzīvot rit un parit. Cilvēks savā labā var darboties tikai tad, kad viņam ir pieejamas savas īstenās vēlmes, kad viņš vairs nekaunas no tā, ko labprāt noslēptu, bet ir noguris slēpt. Šī iespēja cilvēkam savas visdziļākās vēlmes, pārliecību un ticību ļauj pārvērst par jaunu dzīves realitāti.