Ak, Dievs, cik reizes mēs viņam neesam teikuši: "Neskrien tālu, turies pie rokas, neblenz apkārt - PAZUDĪSI!". Taču tas tomēr ir noticis - mazulis pazudis…Vecāki šausmās, dvēselē vainas sajūta:" Kur viņš ir? Kas ar viņu noticis? Kā es nepieskatīju?!?!".

Nešaustiet sevi veltīgi. Bērnus dažreiz nozaudē arī paši rūpīgākie vecāki. Nesāciet baidīties pirms laika - bailes paralizē. Pats labākais - iespēju robežās saņemt sevi rokās un uzsākt meklēšanu.

Par to, kā meklēt, sarakstīts daudz. Taču retais pievērš uzmanību tam, kas starp vecākiem un bērnu notiek pēc tam, kad vērtīgais zaudējums atradies un atgriezts vecākiem vesels un pilnīgi neskarts. Bērns atradies, incidents beidzies? Nē taču - tagad viss tikai sākas...

Stādieties priekšā - jūs esat viens lielā pilsētā. Valstī, kuras valodu nepārvaldāt. Jūs nezināt, no kurienes atbraucāt un kur jānokļūst. Neatminaties, kā sauc to, kas jūs pavadīja. Arī savu vārdu varat atminēties tikai ar grūtībām, pie kam nav garantiju, ka pareizi. Jūs jūtaties labi? Drošībā?

Apmēram tāpat jūtas jūsu pazudušais bērns. Bail. Ļoti bail.

"Ja nu mani neatradīs? Vai kāds nodarīs pār? Un kādēļ es nepaklausīju vecākiem?! Es tagad būšu klausīgs, goda vārds, tikai atrodiet mani!!! Vecāki taču mani meklē, uztraucas... Laikam būs brāziens. Sodīs? Sodiet, tikai mani atrodiet, lūdzu!!!"

Bērni katrā ziņā ir dažādi un reakcija uz šo notikumu arī būs dažāda, tomēr pazust - tas ir stress jebkuram bērnam. Arī vecākiem tas ir stress. Un ļoti svarīgi - kāda būs viņu satikšanās. Tieši no tās ir atkarīgs, vai dvēselē paliks emocionāla trauma jeb vērtīga pieredze, kura padarīs jūsu bērnu stiprāku un par sevi pārliecinātāku.

Un tā, bērns atradies. Ko tālāk?

Kā NEVAJAG

1. Agresīva reakcija - "Kur tu skatījies? Kāpēc aizbēgi? Kāpēc tu mani neklausi?! Tūlīt pat visu pateikšu tēvam (mātei, auklei)!". Kā reakcija pēc šādas sagaidīšanas būs aizvainojums. Pazust - tas ir šausmīgi. Pazust - tā ir nelaime. Bet, kad esi šausmās - gaidi mierinājumu. Taču vēl šausmīgāk, ja rāj par to, ka esi nokļuvis nelaimē. Kaut arī pats esi vainīgs, tomēr par to ne tagad - vēlāk. Viena māte stāstīja, kādu šoku pārdzīvojusi, kad pēc kārtīgas nostrostēšanas septiņgadīgā "pazudušā" nopietni, kā pieaudzis cilvēks, paskatījusies acīs un rūgti noteikusi: "Māmiņ, tu ko, nemaz nepriecājies, ka esmu atradusies?!". Tā, lūk. Vecāki uzsvaru liek uz vārda "pazudis", bet bērniem eksistē vārds "atradies". Varbūt bērniem tomēr taisnība?

2. Pārmetumi - "Es taču tev teicu. Es tevi brīdināju! Redzi nu, kas notiek, ja neklausa vecākus!". Vecāki lieli un gudri, bet bērns jūtas maziņš, pelēks un bezpalīdzīgs. Viņš kļūs paklausīgs un pazemīgs. Ērts. "Es nevaru. Es neprotu. Man neizdosies" - tā ir cena par vecāku pārmetumiem. Bet, kā tad ambīcijas un savs viedoklis? "Kā māte nolems, kā tēvs teiks…". Zems pašnovērtējums, bailes, ka atkal neveiksies un šo neveiksmju gaidīšana. Vai arī pusaudža sacelšanās - "tagad es pats VISU izlemšu", kad nevienu vairs nelaiž sev klāt, kas palīdzētu, pasargātu, pateiktu priekšā...Katrā ziņā viena bezdelīga pavasari neatnesīs, viena situācija likteni kardināli neizmainīs, taču vajadzētu atminēties, ka stresa situācijās sašaurinās apziņa un pazeminās paškritika domāšanā, tādēļ viss teiktais zemapziņā nevis tiek "ierakstīts ar spalvu", bet "iecirsts ar cirvi" un to pēc tam grūti izdzēst.

3. "Upuris" - "Ak, cik labi, ka tu atradies, citādi es jau veselu pudelīti baldriānus izdzēru, "ātros" izsaucu, pagaidi, ļauj atvilkt elpu, domāju - nomiršu aiz bailēm par tevi" utt. Reizēm apkārtējie arī gatavi "iesaistīties spēlē": "Tu ko dari, vecākus kapā gribi iedzīt, viņi taču tik briesmīgi pārdzīvoja". Bērnam rodas asa vainas sajūta. Un bailes par vecākiem. Šajā brīdī viņš zaudē vecāku aizsardzību un atbalstu. Lomas apgriezušās otrādi - vecāki kļuvuši trausli un vārgi, bet bērns - liels un stiprs. Un ļoti vientuļš. Viņam turpmāk būs jāatbild par vecāku dzīvi un veselību un pakāpeniski jāatsakās no savas dzīves, savām vēlmēm. Žēlojot vecākus, viņš pamazām iemācīsies slēpt no viņiem savas problēmas un grūtības, atradināsies lūgt padomu, meklēt palīdzību un mierinājumu. Sākumā viņš savas sāpes slēps no vecākiem, pēc tam no citiem, kurus mīl - no sievas vai vīra, tuviem cilvēkiem. Pieņemšanā pie psihologa tādu ir daudz - stipru, nelaimīgu, visu mīlētu un bezgalīgi vientuļu. "Nevienam pat prātā neienāk, cik man ir slikti...". Tad, kas tev traucē atklāt savu patieso stāvokli?! Kas traucē palūgt palīdzību? "Viņi satrauksies…". Tādas, lūk, tās lietas…

4. "Perētāja vista" - "Ak, tu mans nabadziņš, ak, tu nelaimīgais, kā tu pārbijies, kā izcieties, ja nu tevi būtu nolaupījuši, bet mēs tevi neatrastu, kāds briesmīgs murgs!!!" ar nepārtrauktu tāda veida vaimanāšanu mēs visdrīzāk varētu panākt, ka bērns mazdrusciņ grūtākas situācijas uztvertu kā īstu katastrofu. Bērna dvēselē ieperinās trauksmes sajūta, bailes no neveiksmēm un kļūdām, nepatikšanu un nesaskaņu gaidīšana. Un tas viss noteikti būs, jo "mūžīgo neveiksminieku" redz jau pa gabalu. Cilvēki, kuri gatavi tam, ka "kaut kas slikts noteikti notiks", bieži vien kļūst par mērķi kārtējām nepatikšanām. Tādiem cilvēkiem bieži vien ir grūti pamēģināt kaut ko jaunu - "ka tikai kaut kas neatgadās"…

5. Vienaldzība - "Mēs pat nepamanījām, ka tevis nav". Tāds teiciens pat pa jokam vai "speciāli notēlots" - ievainos vairāk par visu. Bet, ja nu tas ir nopietni…Bērns saprot - viņš nevienam nav vajadzīgs, ja jau nav vajadzīgs pašiem tuvākajiem cilvēkiem... Tas ne tikai ievaino, bet sakropļo, sagrauj, nonāvē. Bērns zaudē pašu pamatu - ticību, ka viņam ir tiesības, ka viņam ir vieta dzīvē un vieta ģimenē, ka viņš ir nozīmīgs, mīlēts un vajadzīgs. Bet, būt mīlētam - tā ir viena no galvenajām dzīvībai svarīgām dvēseles vajadzībām.

Kā VAJADZĒTU

1. Nedusmojaties. Viņš to nedarīja tīšām. Nesteidzaties rāties. Pagaidiet. Tas ir kā likums, ka vecāku dusmas, kas nāk pār tikko atrastā bērna galvu - nav nekas cits kā izlādēšanās pēc tikko pārdzīvotā stresa. Piebremzējiet vārdus un frāzes, kuras "deg" mēles galā - tādā veidā "nāk laukā" mūsu bailes un satraukums. Visu, ko tagad vēlaties pateikt, jūs viņam pateiksiet nedaudz vēlāk, kad nomierināsities. Ja nu vienīgi šī vēlēšanās nepazudīs.

2. Apkampiet bērnu. Cieši, patiesi un klusējot. Sajūtiet viņu, paelpojiet kādu brīdi kopā, paskatieties acīs, paglaudiet muguru. Tādi apkampieni ārstēs jūs abus.

3. Palaidiet vaļā pagātni. Jā, bija pazudis. Jā, jūs bijāt kā bez prāta. Bet viņš taču atradās! Tad arī pasakiet savam mazulim: "Viss kārtībā, mans labais, tu atradies, viss ir labi, tu esi malacis, ka atradies, es tā tevi mīlu!". Pats par sevi saprotams, tas jādara no sirds, apkampjot un skatoties acīs.

4. Palīdziet bērnam izsacīt pārdzīvotās jūtas. "Tu nobijies? No kā? Tu baidījies, ka es tevi neatradīšu? Tu dusmojies? Tu biji samulsis?" Mazulis ne vienmēr spēj izteikt vārdos savas sajūtas, un vecāku palīdzība ir neatsverama. Pastāstiet par savām jūtām - tikai mierīgi un bez traģisma. Bērnam svarīgi saprast, ka jūtas ir visiem, ka visi var būt ļoti dažādi un visiem ir tiesības eksistēt.

5. Palīdziet bērnam saprast, ka viņš rīkojies pareizi. "Tu esi malacis, ka stāvēji uz vietas un gaidīji mani. Pareizi, ka palūdzi palīdzību pārdevējam, nevis nepazīstamai tantei" utt. Mazajam cilvēkam tas ir svarīgi - saprast, ka viņš arī pats ir spējīgs par sevi parūpēties, ka viņš pats kaut kādā veidā var ietekmēt notikumu gaitu, nevis būt kā akla marionete svešā spēlē.

Un ko pēc tam?

Bērns atradies, vecāki nomierinājušies. Viss? Nē, protams.

Pienācis brīdis "visu salikt pa plauktiņiem". Jūs taču gribat, lai jūsu bērns arī turpmāk mācētu ar godu izkļūt no sarežģītām situācijām?

Būtu labi, ja jums kaut kā izdotos mierīgā atmosfērā, abpusēji patīkamas nodarbes laikā atgriezties dažas dienas atpakaļ un notikušo pārrunāt. Iespējams, ka palikušas kaut kādas sajūtas, kuras vajadzētu izrunāt. Iespējams, uzradušies jautājumi. Bērns nomierinājies un gatavs mācīties no gūtās pieredzes.

Kā tas gadījās, ka viņš pazuda? Kā viņš tad jutās? Kā rīkojās? Kas bija pareizi? Ko vajadzēja izdarīt savādāk? Kādu padomu viņš varētu dot citiem pazudušiem bērniem?

Ja bērnam ir vēlēšanās, var izdomāt pasaku par mīļāko rotaļlietu, kura arī pazūd un pēc tam atrodas. Šo pasaku var arī papildināt ar zīmējumiem un izspēlēt lomās. Nebaidieties, fantāzijas jums pietiks - bērnam fantāzijas ir papilnam un, tikko pieaugušais izteiks maģisko frāzi "Reiz dzīvoja pelīte, aizgāja uz mežu un pazuda" - bērns tūlīt pat iesaistīsies spēlē un izdomās vienu piedzīvojumu pēc otra.

Rotaļā, zīmējumā vai pasakā atspoguļojas pabeigtas stresa situācijas. Tas, ar ko spēlējas, vairs nebaida. Pie kam, visiem taču zināms, ka "pasaka ir meli, tomēr tajā ir mājiens". Lai tad arī mūsu "drosmīgais bāleliņš" vai "skaistā zeltene" apgūst pieredzi un kļūst stiprāki.